Latvijā šis būs pirmais Vegānfestivāls, kas ir liels izaicinājums organizatoriem un kaut kas pavisam jauns sabiedrībai. Tikmēr citur pasaulē, arī Igaunijā un Lietuvā, tas jau ir ikgadējs pasākums. Arī augu valsts ēdiena kafejnīcas “Terapija” vadītājai Elīnai Dzelzkalējai šis būs pirmais Vegānfestivāla apmeklējums.

Satiekoties smejamies, ka ir sajūta, ka “Terapija” pastāv jau veselu mūžību, kas savukārt apliecina, ka šī ir iemīļota vieta, kur var sastapt gan saules enerģijas patērētājus, gan medniekus, siltā atmosfērā pavadīt laiku un baudīt gardus vegāniskos ēdienus.

Vai tavuprāt Rīga ir gatava vegānisma vilnim?

Jā, jā, protams! Ir skaidrs, ka Latvija tam ir gatava. Vegānfestivāls varētu būt ļoti, ļoti labs veids, kā pārliecināties, ka viss ir okay - šitie mūs neapdraud, šitie nav kaut kādi frīki, tie ir tādi paši cilvēki: viņi arī ir gudri, ar viņiem var parunāt, viņi, starp citu, ir vegāni, bet tā nav galvenā viņu personību raksturojošā šķautne. Mana ome to saprot. Pie mums uz “Terapiju” nāk pusdienot mednieki - arī viņi to saprot. Varbūt viņi savus uzskatus nemainīs par 180 grādiem, bet paēst pie mums viņiem patīk! Un es domāju, ka šo sajūtu būtu jāiemanto lielākajai daļai ļaužu.

Arvien vairāk Rīgā palielinās vegānisko opciju klāsts: gan lielveikalos, gan kafejnīcās. Ir kaut kas tāds, kā Tev tomēr pietrūkst, vai liekas, ka tam vajadzētu parādīties?

Man liekas, ka pagaidām pietrūkst dažādības. Saprotu, ka vegānismā jābūt vienotiem, bet reizē no vegānisma sagaida visu. Vieni no vegānisma sagaida veselību, otri ētiskumu, vēl citi - “bez palmu eļļas”. Tas, ko es gribētu, piemēram, jaunajā “Rimi” piedāvājumā, būtu - parastais kruasāns, speltas kruasāns un raw kruasāns. Lai ir dažādība, lai lēnām sāk pierast, ka vegānisms nav reizē viss vienā un beigās nekas.

Bieži vien sabiedrībā vegānisms saistās tikai ar ēdienu, kas nenoliedzami ir svarīga vegānisma sastāvdaļa. Vai, tavuprāt, vegānisms ir tikai ēdiens?

Vajadzētu nonākt tajā stadijā, kad par to vispār nedomā; kad tas ir dabiski, kad tas ir dzīvesveids. Vegānismam nevajadzētu būt kā tavai pirmajai īpašībai, ko tu izrādi. Tam jābūt dabiski tev iesūkušamies. Piemēram, tu seko līdzi, vai tavi kosmētikas produkti ir testēti uz dzīvniekiem. Tu vari vienkārši paņemt divus iepakojumus un redzēt - ir testēts vai nav testēts. Viss. Tāpēc, manuprāt, jābūt viegli nobrendotai kosmētikai, jābūt skaidri saprotamam apģērbu sastāvam utt.

Kā ir ar Tevi pašu? Kā Tu izdomāji kļūt par vegānu?

Es sevi īstenībā atturos saukt par vegānu - tieši tāpēc, ka šis vārds saistās ar nepatīkamām nozīmēm. Ceļojumos ir dažādas situācijas - ja kāda tantiņa ir uzcepusi hačapuri, es nekādi nevarēšu atteikt un radīt neveiklu situāciju tikai, lai pavēstītu “es esmu vegāns”. Es neesmu perfekta un negribu nekādā veidā uzspiest šo perfekcijas veidolu. Saprotu, ka nav viegli, īpaši gaļēdājam, no gaļas ēšanas pēkšņi pāriet uz vegānismu. Līdz ar to es cenšos par vegānismu īpaši daudz nerunāt, bet parādīt to ar darbiem, iedodot receptes. Pati par vegānu kļuvu ļoti dabiski. Gaļu pārstāju ēst 14 gadu vecumā, bet nevaru pateikt, kad novilkt to robežu kļūšanai vai nekļūšanai par vegānu. Man tas viss šķita loģiski. Tas prasa laiku - saprast, kuri brendi ir ticami, kuri nav, kuras firmas testē uz dzīvniekiem, kuras izmanto dzīvnieku izcelsmes produktus. Tās visas ir zināšanas, kuras jāuzkrāj. Agrāk es nezināju, ka E vitamīns var būt no dzīvnieku izcelsmes produktiem. Tagad, ja es paņemu margarīnu un redzu, ka tur ir E3, es to nepirkšu. Līdz ar to es nevaru novilkt to svītru, tās ir vairākas mazas zināšanas, kuras atvieglo vegānisko dzīvesveidu.

Kā radās doma par “Terapiju”?

Šo domu īstenībā lielā mērā radīja sajūta, ka cilvēki ir visnotaļ gatavi vegānismam, un, ka tas gluži vienkārši ir jāizdara. Sākumā ne uz ko īpašu necerēju, taču patiešām bija šī sajūta: tas ir jāizdara, un cilvēki to sapratīs. Vegāniska kafejnīca atvērusies pat Gruzijā, kur es kādu laiku padzīvoju, un Gruzija jau nu ir pavisam antivegāniska valsts! Līdz ar to ir skaidrs, ka šeit, pie mums, cilvēki būs gatavi. Principā es pirms 10 gadiem jau netīšām biju uztaisījusi veģetāru kafejnīcu. Tad cilvēki bija gatavi veģetārismam, tomēr domāju, ja tajā laikā palaistu vegānisku kafejnīcu, tā neaizietu. Par “Terapiju” es biju diezgan droša, ka būs labi, tomēr negaidīju, ka būs tik labi (smejas). Tas nenozīmē, ka obligāti labi ir finansiāli, bet cilvēku apmeklējuma ziņā gan. Šobrīd pieprasījums ir lielāks nekā mēs plānojām. Tas, ka mēs 18. jūnijā nosvinējām gadu, manuprāt, jau ir pierādījums, ka viss ir good.

Kā pastāstīt draugiem/radiem par to, ka es gribu kļūt par vegānu? Un ko darīt, ja tevi tomēr nesaprot?

Es domāju, ka jautājums “kāpēc es gribu to pastāstīt?” sākumā ir jāuzdod sev pašam. Pirms tu sāc kādam to stāstīt, ir jādod atbilde uz šo jautājumu, tad arī visas atbildes būs okay. Ir jāstāsta par savu pieredzi vai arī “es izlasīju žurnālā”, “man sanāca ar draugiem”, “es tagad mēģinu”, “es diezgan forši jūtos” veidā. Svarīgi ir nesākt lasīt lekcijas, vismaz pirmajā reizē noteikti ne. Pastāstīt par savām sajūtām un būt pilnībā godīgam. Ja tas ir stilīgi, tad tā arī teikt: “Klausies, tagad ir baigi stilīgi būt vegānam, es izdomāju pamēģināt”. Godīgumu cilvēki saprot. Vecāki var vairāk satraukties, bet, ja tu turpināsi būt godīgs un godīgi runāt par savām sajūtām, atklājot situāciju tādu, kāda tā ir, tevi, visticamāk, sapratīs. Protams, nav viena konkrēta risinājuma, kas kā šablons derētu visiem. Bet personīgā pieredze un godīgums - tie ir atspēriena punkti, no kuriem sākt.

Ja uz tevi skatās šķībi, labāk nelikties ne zinis. Ir svarīgi pašam saprast, kāpēc es to daru, un kāpēc dusmojos, ja citi nesaprot. Visu laiku ir sevi jāanalizē un jāskatās, vai es pats jau nedaru kaut ko debīlu, piemēram, lasot mammai lekciju par vegānismu. Komunikācijā ir jāievēro “atslēgas punkti” - ko es daru nepareizi; kāpēc otrs cilvēks uzreiz uzraujas; kas otram cilvēkam šķiet kaitinoši. Dažkārt vērts nedaudz atkāpties un pavērot situāciju, un, ja tas ir ļoti svarīgi, mēģināt vēlreiz.

Vislabākais aizsargmehānisms ir humors: atrodi piemērotu joku, sameklē internetā kādu smieklīgu atbildi un, ja esi šo mehānismu labi izstrādājis, tad bliez tikai pretī. Humors radīs to vieglo, gaisīgo mākonīti, uz kura jūs varēsiet pārlidot pāri un dažkārt nonākt pie gluži normālas sarunas. Ja jūti, ka cilvēks spēj ieklausīties, tad stāsti vairāk.

Kāds būtu ieteikums tiem, kuri cenšas kļūt par vegāniem, bet viņiem tas nesanāk?

Vēlreiz ir jāatgriežas pie svarīgā jautājuma “kāpēc tu to dari?” un varbūt pat jānodefinē joma. Reizēm cilvēki pagrābj visu - es gribu būt veselīgs, nomest svaru, palīdzēt dzīvniekiem, palīdzēt videi. Var gadīties, ka kāds no šiem jautājumiem tev nav aktuāls, varbūt tu tiešām tikai gribi palīdzēt apkārtējai videi, līdz ar to ir jāskatās, kur nav palmu eļļas, un tu vari ēst visu, kas tev garšo, vai, ja galvenais ir ētikas jautājums - uz priekšu, ēd junk food, go for it, ēd pusfabrikātus, ēd palmu eļļu, viss okay. Ja tu uzstādi kaut kādus viltus mērķus, tie tevi bremzē.

Vajag arī piefiksēt, kuros brīžos tev neizdodas, varbūt tas pat nav saistīts ar vegānismu. Varbūt silta bulciņa tev saistās ar bērnības komforta sajūtu, un, tā kā tagad tu to bulciņu nevari dabūt vegānisku, tu to apēd tādu, kāda tā ir. Vai, piemēram, tu atrodies ārzemēs un esi līdz ārprātām izsalcis, tāpēc aizej un nopērc sieru. Ir jāaplūko problēmsituācijas - kurā brīdī tas notiek.

Kur Tu redzi Vegānfestivāla īpašo nozīmi? Kāda, tavuprāt, ir tā jēga?

Man liekas, ka jēga ir tajā, ka cilvēkam nav jāpieliek pūles, lai iepazītu vegānismu pat, ja viņš to grib, kur nu vēl, ja negrib. Tev ir superliela, ekskluzīva iespēja - kāds cits tev uzliek to visu uz paplātes, un tu vari vienkārši atnākt un paskatīties, pilnīgi neko nedarot, bez jebkādas atbildības. Un, ja neinteresēs, varēsi parādīt fuck you un doties projām. Tā arī ir tā jēga - šī superekskluzīvā iespēja. Un tieši šādā īpaši sagatavotā veidā tu arī vari cilvēkiem to parādīt, citādāk jau ne. Tātad jēga ir: vairāk vegānu, vairāk cilvēku, kas izprot vegānismu vai vairāk cilvēku, kas vismaz vienreiz dienā atsakās no gaļas vai piena produktiem.